Nesen kāds 5. klases skolēns stundā stāstīja, ka man ir tiesības un pienākums viņu raut aiz auss un matiem, lai viņš sēdētu mierā, mācītos un ļautu citiem mācīties. Kāpēc? Pirmās pāris nedēļas bija salīdzinošs miers – kamēr skolēni pierada pie manis. Bet jau pāris nedēļas iet traki. Skolēni saka, ka es ļaujot vairāk nekā citi skolotāji. Man ir aizdomas, ka vienkārši mazāk drastiski disciplinēju. Lai nu kā, ceturtdien nolēmu ignorēt visus, kas traucēja stundu. Tas arī noveda pie iepriekšminētās sarunas ar lielāko kņadas cēlāju:

Skolēns: Skolotāj, lieciet visiem apklust – es nevaru pamācīties!
Skolotājs: Kurš tad taisa to troksni?
Skolēns: Es, bet Jums arī mani ir jāapklusina. Mūsu iepriekšējā skolotāja mums bļāva virsū un rāva aiz auss, kad neklausījāmies – tad klasē bija klusums un varējām mācīties. Jums arī ir tādas tiesības un pienākums!
Skolotājs: Tā gan es nedarīšu. Un kas Tev traucē tagad sēdēt un klusi mācīties?
Skolēns: Kad pārējie mētā bumbiņas un runā, es nevaru nepievienoties!
Skolotājs: Nāksies vien pašam iemācīties nedaudz sevi kontrolēt.

Arī mācību pārzine stāstīja, ka mazajās klasēs skolotāji bieži izmanto savu balsi un skolēnu ausis disciplinēšanai. Kāpēc es izvēlos to nedarīt? Pirmkārt, es gribu palīdzēt skolēniem mācīties matemātiku, nevis mēģināt noturēt klasē klusumu, tāpēc man nāksies atrast pieeju, lai skolēni paši netrokšņo. Otrkārt, es uzskatu, ka paškontrole ir viena no būtiskākajām prasmēm, kas skolēnam ir jāapgūst. Kā jau parasti, cenšos saviem pieņēmumiem atrast arī kādu pamatojumu. Šoreiz to atradu kādā video, ko pirmo reizi redzēju pirms kāda pusgada.

Video parāda, kā strādā “saldumu tests” (marshmallow test) bērniem. Tajā pirmsskolas vecuma bērnam iedod saldumu un sola iedot vēlvienu, ja viņš/-a 20 minūtes pagaidīs un pirmo gabalu uzreiz neapēdīs. Video uzskatāmi parāda, ka uzdevums nebūt nav tik vienkāršs. Tomēr tā 1/3 bērnu, kuri 1960. gados Stenfordas universitātē noturējās 20 minūtes bez salduma, gan mācībās, gan darbā sasniedza vairāk nekā pārējās 2/3. Daži avoti apgalvo, ka šis pārbaudījums bērna nākotnes sasniegumus paredz labāk nekā IQ tests. Vārdu sakot – spēja sevi kontrolēt ir svarīga prasme.


Šobrīd esmu situācijā, kad zinu sākumpunktu – skolēni nav pieraduši savu uzvedību kontrolēt, jo to jau dara skolotājs; zinu mērķi – skolēni paši savācas darbam un ar epizodiskiem atgādinājumiem spēj koncentrēties darbam. Jautājums – pa kādu ceļu iet. No ceturtdienas līdz šodienai manī vēl bija naiva cerība, ka varētu skolēniem pateikt – tagad jums pašiem ir sevi jākontrolē, bet šodien par to domājot, sapratu, ka tas būtu tāpat kā pateikt: “Tagad jums ir jāizprot matemātika.” Reti kurš bez papildu atbalsta spēj uzreiz šādas prasmes apgūt.

Interesanti, ka arī paši kņadas cēlāji ik pa laikam izrāda, ka tomēr vēlas mācīties. Tas būs mans pirmais pieņēmums sākot nākamo nedēļu pie maniem piektajiem. Otrs pieņēmums – ka daudzi vēl nemāk paskatīties uz savām darbībām no malas. Un kā rāda šis pētījumu apskats, savas darbības novērošana var nozīmīgi uzlabot mācību vidi. Un trešā lieta – atceramies no klasvadības nodarbībām vasarā, ka svarīgi ieviest skaidru seku (un nevis sodu) sistēmu. Tā ka, ja šo lasa kāds no maniem piektajiem – tiekamies rītdien stundā! Skatīsimies, kas notiks!