Welcome to the brave new world of Massive Open Online Courses — known as MOOCs — a tool for democratizing higher education.

NYTimes, 2012

MOOC ir tikai viena no daudzām tehnoloģijām, uz kuru esam likuši cerības, ka tā beidzot sniegs taisnīgu pieeju izglītībai visiem. Taču vai šīs cerības ir pamatotas? Mana īsā atbilde ir: “Nē.” Tehnoloģijas var būtiski palīdzēt tiem, kuriem ir prasmes tās efektīvi izmantot. Šobrīd tas nozīmē tikai dziļāku noslāņošanos starp tiem, kas šīs prasmes ir apguvuši un tiem, kam nav. ASV (un arvien vairāk arī Latvijā) tas nozīmē, ka samazinās sociālā mobilitāte (spēja pāriet no viena sociālā slāņa citā) un taisnīgums. Bērna likteni atkal arvien vairāk nosaka tas, kur un kādā ģimenē bērns ir dzimis. Vismaz tā rosina domāt grāmata “Giving Our Children a Fighting Chance: Poverty, Literacy, and the Development of Information Capital“.

Tajā salīdzināta bērnu un jauniešu pieredze līdzīgās bibliotēkās divos Filadelfijas rajonos – Chestnut Hill (95% pieaugušo ir ar vidusskolas, 63% – ar bakalaura izglītību) un Badlands (mazāk nekā pusei ir vidusskolas izglītība un tikai 3% – bakalaura). Domāju, ka varat uzminēt, kura rajona bibliotēkai atbilst kura no nākamajām divām rindkopām.

Vecāki acīmredzami kontrolē situāciju. Autoratīvā tonī viņi reizēm norāda: “Šī grāmata tev būs par grūtu.” “Šī tev būs par vieglu.” “Šī varētu būt labāka.” Vecāki virza bērnus pie izaicinošām grāmatām, reizēm piekāpjoties arī ar kāda video izvēli. Apmeklējumi ir īsi, ļoti fokusēti un vienmēr beidzas ar grāmatu kaudzes, un bieži arī DVD, ņemšanu mājās.

“Šķirstīšana” ir termins, ko izmantojam, lai aprakstītu, ko ļoti jauni bērni dara bez vecāku atbalsta. Bērns paņem grāmatu, apskatās vāku, kādu brīdi mēģina grāmatu saprast un tad noliek to atpakaļ. Šķirstīšana ir īslaicīga aktivitāte; tipiski bērns pie grāmatas pavadīs ne vairāk kā divas minūtes, pirms sakrāsies pārlieku liela neapmierinātība.

Pētnieki lēš, ka Chestnut Hill bibliotēkā pirmsskolas vecuma bērni dzird un redz līdz pat 14 reizēm vairāk vārdu no grāmatām nekā bērni Badlands bibliotēkā. Šīs situācijas ir no deviņdesmito gadu beigām.

Ap tūkstošgades miju abas bibliotēkas tika modernizētas un papildinātas ar jauniem datoriem, lai abos rajonos bērniem būtu vienlīdzīga pieeja tehnoloģijām. Ilustrācijai epizode neilgi pēc datoru parādīšanās.

Bez palīdzības, bērni var sākt klikšķināt nejaušas pogas. Līdzīgi šķirstīšanai, ko redzējām situācijās ar grāmatām. Piemēram, mēs novērojām pirmsskolas bērnu vienatnē pie datora. Viņa pārslidina kursoru vairākām ikonām, no kurām katra atskaņo savu nosaukumu. Izvēloties ikonu ar nosaukumu Green Eggs and Ham, viņai parādās divas izvēles “lasi man” un “spēlēt spēli”. Viņa sāk spēlēt spēli, bet nespēj izsekot stāstītāja instrukcijām. Drīz vien viņa izvēlas citu programmu, drīz kļūstot tikpat neapmierināta. Viņa sāk klikšķināt nejaušā kārtībā, pārslēdzoties no programmas uz programmu. Nepilnās divās minūtēs viņa pārslēdzas starp dažādām programmām 20 reizes. Pieaugot viņas neapmierinātībai, viņa sāk dauzīt pa klaviatūras pogām kā pa klavierēm – līdz dators uzkaras.

Šķirstīšanas efekts nepazūd arī pēc skolas gaitu uzsākšanas. Ir skolēni, kas patstāvīgi tiek galā ar piemēriem Khan Academy un uzdevumi.lv. Taču bieži vien skolēni ātri sāk klikšķināt uz norādēm, līdz redz pareizo atbildi. To bez īpašas domāšanas ievada atbildes laukā un šo pašu procesu atkārto vairākkārt. Kad saprot, ka netiek uz priekšu, labākajā gadījumā pārslēdzas uz citu uzdevumu, taču biežāk uz kādu no sociālajiem tīkliem vai YouTube. Tāpat šo efektu varu novērot macibuvideo.lv. Zemāk redzami trīs tipiski piemēri, kā skolēni skatās video. Zilā līnija ir visvienkāršākā – skolēns vienkārši ir atskaņojis visu video no sākuma līdz galam. Zaļā līnija ir vēlamā uzvedība – skolēns ir pamanījis lietas, ko līdz galam nav sapratis un dažas daļas no video skatījies vairākkārt. Taču diemžēl arī sarkanais grafiks ir ļoti tipisks. Skolēns ir šķirstījis video. Viņa/-s ieguvums ir apšaubāms.

Šajā pašā grāmatā ir piemērs par TV raidījumu bērniem Sesame Street, ko 1969. gadā radīja, lai cīnītos ar bērnu atšķirīgo sagatavotības līmeni skolai. Jau pēc gada pētījumi parādīja, ka vidusšķiras vecāki aktīvi izmantoja raidījumu, lai mācītu saviem bērniem par burtiem un skaitļiem. Vecāki ar zemākiem ienākumiem ļāva bērniem skatīties pašiem (tāpat kā bibliotēkā). Pētījumi 1975. un 1977. gadā parādīja, ka tā vietā, lai samazinātu atškirīgos sagatavotības līmeņus, atšķirības bija tikai pieaugušas.

Atgriezīsimies pie grāmatā aprakstītajām bibliotēkām. Kā bija mainījusies bērnu aktivitāte dažus gadus pēc datoru ieviešanas? Grafikā varam redzēt, ka abās bibliotēkās dators ir paņēmis daļu no lasīšanas laika. Badlands bibliotēkā kritums relatīvi būtiskāks – gandrīz puse no iepriekš pavadītā laika. Turklāt bibliotekāre norāda: “Grāmatas ir kaut kas, uz ko tu skaties, kamēr gaidi datoru.” Arī aktivitātes pie datora ir būtiski atšķirīgas. Kamēr Badlands bērni savā vaļā datoru izmanto vairāk spēlēm (nejauša klikšķināšana, krāsošanas uzdevumi), tikmēr Chestnut Hill vecāki savus bērnus īpaši virza uz aktivitātēm par burtiem, skaitļiem un lasīšanu.

 

Lai arī abu rajonu skolās un bibliotēkās pieejamās tehnoloģijas ir līdzvērtīgas, skolēnu pieeja izglītībai kļūst arvien atšķirīgāka. Badlands skolēni turpina lasīt zem savam vecumam atbilstošā līmeņa. Turklāt interneta plašumos ir vēl grūtāk atrast saturu, kas ir piemērots tieši viņu lasīšanas līmenim, tāpēc viņi drīz kļūst aizkaitināti ar saturu, kas viņiem ir pārāk sarežģīts un ātri nonāk YouTube, sociālajos tīklos vai citās lapās, kas viņu zināšanu un prasmju līmenim nav izaicinoši.

Plaisu starp tiem, kuriem ir pienācīgs mācīšanās atbalsts ģimenēs, un tiem, kuriem nav, tehnoloģijas ir tikai padziļinājušas. Taču pie tā nav vainīgas tehnoloģijas, bet gan atšķirīgās prasmes. Nevar cerēt, ka vienlīdzīga pieeja tehnoloģijām atrisinās nevienlīdzību izglītības pieejamībā. Acīmredzot skolēniem, kuriem trūkst mācīšanās atbalsta ģimenē, ir nepieciešami ne tikai datori, bet arī labi bibliotekāri un individuāls skolotāju atbalsts gan lasītprasmes, gan tehnoloģiju prasmju attīstīšanai. Vispārinot tas attiecas arī uz vidējo lauku skolu, kas sasniegumu ziņā būtiski atpaliek no vidējās pilsētas skolas gan centralizētajos eksāmenos, gan PISA pētījumos.

Pārfrāzējot Tomasu Hendriku Ilvesu citā kontekstā – esam pārāk maz, lai kādam liegtu pieeju izglītībai.