Labklājības pētījumi atklāj, ka turība absolūtos skaitļos maz ietekmē vidējā cilvēka laimi, toties relatīvā turība (“Vai esmu bagātāks par kaimiņu?”) ir nozīmīga. Tāpat ir ar citiem jautājumiem. “Man ir viduvēja izglītība, bet tas nekas, citiem nav labāka.”

Jau rakstīju, ka pagājušajā nedēļā biju ASV, kur piedalījos Teach For All konferencē un Teach For America 20 gadu svinībās. Pirmajās četrās dienās satiku 60 aizrautīgus skolotājus, izglītības darbiniekus un sociālos uzņēmējus no 14 valstīm, pēdējās dienās satiku 11 tūkstošus Teach For America absolventu un klausījos viņu debatēs un stāstos. Tagad pamazām sāku aptvert visu konferencē runāto – arī diskusijas, kas sākumā šķita nevajadzīgas un garlaicīgas. Mans iekšējais ciniķis atkāpjas – konference ir sasniegusi savu mērķi – noticēt, ka spējam sasniegt vairāk (increase the sense of possibility).

Bet šeit gribu pastāstīt par vienu atklāsmi, kas radās gan klausoties paneļdiskusijas, gan runājot ar kolēģiem no citām valstīm. Latvijā vajag izcilu egalitāru skolu, kurā var mācīties jebkurš – neatkarīgi no ģimenes ienākumiem vai iepriekšējiem sasniegumiem (ja tāda ir – jāceļ saulītē). Tikai tad mēs neapstāsimies pie: “Mūsu izglītības sistēma nav slikta.” Skola, kura visiem tās skolēniem būs pagrieziena punkts uz labāku izglītību un dzīvi, panāks, ka arī pārējie sāks prasīt līdzvērtīgu – izcilu – izglītību sev un saviem bērniem. Šī konference un Wendy Kopp jaunā grāmata, kurā viņa apraksta Teach For America sasniegumus pēdējos 20 gados, pārliecina, ka šāda skola arī Latvijā ir iespējama. Teach For America absolventi ir izveidojuši vairāk nekā simts skolu, kurās agrāk absolvēja 20% skolēnu (pārējie izkrita no izglītības sistēmas) un kuras tagad sagatavo 100% skolēnu, lai tie iestātots universitātēs. Šādas pārmaiņas ir iespējamas. Mums tās vajag!

Citas jomas jau sen rada vajadzību ar skaidriem piemēriem. KIPP skolu tīkla prezidents minēja piemēru par autoražotājiem. Neviens neiet pie klientiem ar brīnišķīgiem plāniem un rasējumiem, lai pārliecinātu viņus, ka viņiem tāda mašīna ir vajadzīga. Tā vietā viņi uztaisa jaunu, kārdinošu mašīnu, ko piebrauc pie durvīm un prasa: “Gribi?” Skaidrs, ka gribu! Tas pats ir ar skolām – ja parādīsim izcilu piemēru un tad prasīsim jauniešiem un vecākiem: “Gribi tādu?” Skaidrs, ka gribēs! Un prasīs! Un arī mums, skolotājiem, būs piemērs uz kuru tiekties. Piemērs, kas parādīs, ka ir iespējami izcili sasniegumi, neskatoties uz skolēnu ģimenes stāvokli, ienākumiem, iepriekšējo pieredzi un visu pārējo.

Es nesaku, ka es šādu skolu šobrīd varētu izveidot. Pat klasēs, kurās mācu, man ir jāstrādā vairāk un labāk, lai panāktu būtiskas pārmaiņas skolēnu dzīvēs. Bet, nu jau gandrīz citējot Teach For All mērķus, pirmais solis ir apzināties, ka ir iespējams sniegt izcilu izglītību katram skolēnam. Otrais – apzināties, ka tā ir mūsu atbildība. Trešais – noticēt, ka mēs to varam (un saprast – kā). Saliekot sirdis un prātus kopā mēs to varam. Vismaz pirmā soļa veikšanai iesaku noskatīties video no Teach For America konferences. Kad būšu ticis galā ar otro un trešo mērķi, pastāstīšu, kā. Bet iesākumam – atklāšanas ceremonijas aizraujošā paneļdiskusija:

Un galu galā vienkārši atskats uz braucienu bildēs: