Kādu laiku nebiju piedalījies konferencēs, tāpēc pagājušajā nedēļā nolēmu pārspīlēt un apmeklēt visus DZM nedēļas pasākumus, kuros mani laida iekšā. Mani visvairāk interesēja Ronnie Karsenty, kas Izraēlā vada programmu radošuma attīstībai matemātikā skolēniem ar zemām sekmēm, tāpēc šīm lekcijām veltīšu atsevišķu rakstu, bet pirms tam pieminēšu dažas lietas, kas palika prātā no pārējām lekcijām otrdienā.

Visi, kam nebija slinkums, stāstīja par nepieciešamību matemātiku saistīt ar “reālo dzīvi”. Vēlarvien mēģinu saprast, kā tas nesamāksloti izpaužas trigonometrijā. Vai “reālā dzīve” notiek tikai virtuvē vai arī zinātnē? Vai otrais gadījums palīdzēs maniem valodas klases skolēniem apgūt matemātiku? Reizēm (varbūt biežāk) vajag parādīt matemātikas pielietojumu, taču tā var būt interesanta arī pati par sevi.

Jānis Vilciņš iepazīstinot minēja, ka Ilze France DZM diskusijās mēdzot atgādināt: “Bet tu padomā par to vidējo skolēnu – meitenīti, kurai tā matemātika dzīvē nemaz nebūs izšķirošā.” Tas parasti nostrādājot kā arguments, lai izbeigtu diskusijas. Tas mani uztrauc. Es cenšos nemācīt vidējo skolēnu. Ne vienmēr sanāk, bet mācos un cenšos. Mums ir jādomā, kā matemātiku jēgpilni pasniegt katram skolēnam. Jebkurš cits rezultāts ilgtermiņā ir izgāšanās.

Jāņa Menča lekcija man patika, jo piekritu daudzām lietām. Mencis ar nepatiku pieminēja laiku, kad matemātikas izglītībā tika ieviesta vai, pārfrāzējot, ievazāta formālā aritmētika sākumskolā (par šo vēl rakstīšu), apsēstība ar kopām, samākslota funkciju definīcija, mētāšanās starp prasmi attēlot un aksiomātisko pieeju ģeometrijai. “Skolas matemātika tika piebāzta ar abstrakcijām, kļūstot par reproduktīvu priekšmetu, kur skolēni nepilnīgi atsauc iekaltus likumus.” Man patīk abstrakcijas, bet skolēniem pašiem līdz tām jānonāk. Pilnībā piekrītu Mencim, ka izdalīt tēmu “Matemātiskie izteikumi un pierādījumi” atsevišķi ir dīvaini (pagājušajā gadā, balstoties uz programmas piemēru, pats to izmēģināju). Galu galā, Mencis Sr. savā grāmatā jau sen ir rakstījis kopsavilkumu šai runai: “Vienmēr jāatceras neskaidrot skolēniem to, ko viņi var izdomāt paši.”

Mencis pieminēja arī jauno 4. klases grāmatu: “Skaidrs, ka 4. klases skolēni tiks galā. Par vidusskolēniem tas vēl ir atklāts jautājums.” Man ir līdzīgs jautājums – vai skolēni ar zemām sekmēm matemātiku saprot labāk 6., 9. vai 12. klasē? Šķiet, ka tas būtu interesants pētījums ar, iespējams, pārsteidzošiem rezultātiem.

Līga Čakāne stāstīja par 15 faktoriem, kas ir nepieciešami, lai mācību kvalitāte būtu augsta. Precīzāk, par vienu no trim faktoriem, bez kuriem pārējiem 15 nav jēgas – formatīvo vērtēšanu (pārējie būtiskie faktori ir skolotāju profesionālā pilnveide un rezultātu, programmu, standartu summatīvā vērtēšana). Te jāpiebilst, ka daudzi skolotāji (pārāk bieži arī es) formatīvo vērtēšanu veic švaki. Līga stāstīja par tipisku sarunu ar skolotāju, vērojot stundas:

• Ko mēs šodien mācīsimies?
• Par lineārām funkcijām.
• Bet kāds būs rezultāts?
• Skolēni izpratīs lineāro funkciju.
• Bet kā tas izpaudīsies?
• …

Vērtēšanai jāsākas, gatavojot standartu, programmu, tēmu, stundu, aktivitāti. Jāsaprot, kādam ir jābūt rezultātam, kur sākam, kāds ceļš ejams līdz rezultātam, un cik tālu skolēni ir tikuši ceļā uz šo rezultātu. Ja gribam, lai skolēni domā, pašiem nāksies rādīt priekšzīmi.

Paldies DZM projektam par interesantu nedēļu un priecāšos par citiem viedokļiem un atsauksmēm par pārējām dienām komentāros!